sabiedrības "Par vārda brīvību" veiktajām reklāmas aktivitātēm pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām nav nekas kliedzošs, bet darbojas kā apliecinājums vispārējam pofigismam par politiskās ētikas nepieciešamību un darboties spēju Latvijā.

Visi zina, kas tas bija, bet mēs nē. Īsumā tā var raksturot šo attieksmi. Tieši par attieksmi šeit ir jārunā. Neviens jau neliedz tiesiski apstrīdēt KNAB uzlikto sodu, neviens tiesiski nevar piekasīties Kalvīša regulārajiem murgiem par referendumiem, Igaunijas deklarācijām un Lemberga apsūdzībām - runas, ka tiesa nav mūs atzinusi par vainīgiem neko neliecina par dzīvošanu tiesiskā valstī (kā politiskā elite mums ir pieradusi teikt), bet tieši pretējo - par politisko grupējumu vēlmi pakļaut tiesu varu, izmantojot politiskā diskursa mehānismus.

Identiski rīkosies arī pārējās partijas, kuras izmantoja pašu pieņemtā likuma caurumu. Likumu par partiju priekšvēlēšanu tēriņu atcelšanu tomēr Saeima nepieņēma, taču likums darbojas līdzšinējā redakcijā - tas nozīmē, ka arī pirms referenduma kaut kāda sabiedriskā organizācija ar pāris miljonu budžetu aģitēs par referenduma bezjēdzīgumu.